1942. gada februāris pienāk ar sīvu salu, sniegu un dzīvības sasalumu. Ļeņingradiešiem vairākus mēnešus zināms bads, transporta un ūdensapgādes aprāvums, pavadot dienas uz spēku panīkuma robežas un nacistisko spēku ielenkumā. Jauna sieviete, vārdā Olga, simtos lakatu satinusies, dodas pie tēva, cerot pēdējo reizi viņu satikt. Nupat viņa apglabājusi vīru, paredzot, ka arī pati mirs no bada. Pirms nāves Olga vien vēlas lūgt tēva piedošanu.